Nākamajā dienā mēs beidzot devāmies plānotajā braucienā, pareizāk sakot, peldējumā. Tas maksāja 25 eiro no cilvēka, un par šo cenu mūs vajadzēja aizgādāt uz «Desert Island», kas izrādījās ne tik ļoti tuksnesīga, un uz otru salu, kura it kā esot apdzīvota, bet patiesībā bija ārkārtīgi pamesta. Kā tas cilvēku valodās bieži mēdz būt, pakaļu pa priekšu, viss otrādi.
Kapteinis uzreiz sāka mūs izklaidēt ar jokiem un asprātībām, lamāt priekšniecību, dulloties ar forsāžu un sanesumiem starp aļģēm, un vispār visādi mums izdabāja, vienīgi hašišu nepiedāvāja.
Tomēr, kā precīzi atzīmēja Andrejs, pati par sevi peldēšana ir bez jebkādiem interesantiem notikumiem, bet lielais laivas ātrums (kādi 25 kilometri stundā, pat līdz četrdesmit) aizrauj tikai pirmās dažas minūtes. Vējš savukārt paliek ar tevi visu ceļu — ārā tomēr ir ziema, tāpēc es ne reizi vien priecājos, ka biju satuntulējies kā musulmaniete hidžābā.
Par šo tēmu Anitai ir viens labs stāsts. Viņa reiz devās tuvāk naktij pastaigāties pa pludmali Fuzetā un trāpīja uz bēgumu. Izrādījās, ka var aiziet līdz šķūnītim uz pāļiem, kas parastā laikā atrodas virs ūdens. Tiklīdz Anita sāka kāpt pa koka klāju tumsā, tā dzird, ka visapkārt ir čaboņa un klaboņa. Ieslēdz telefonā lukturīti — bet visapkārt kā filmā «Svešais», viss mudž no krabjiem. Neapskaužu tos, kuriem ir krabofobija. Par laimi, mums tādu nav — visiem ir krabofīlija, bet man tā vispār ir sasniegusi tādu stadiju, ka esmu gatavs tos apēst.
Tālāk nedaudz brīnišķīgu Vikas fotogrāfiju.
Mēs atradām vietu, nedaudz aizsegtu no vēja, un pasēdējām tur kādu pusstundiņu ar Andreju un bērnu. Paši siltās pavasara jakās, bet bērns pie mazākās iespējas norauj visas drēbes, kā skābi pārēdies psihonauts, un rušinās smiltīs plikiņš. Vecās paaudzes cilvēki (man tā ir mamma, bet bērnam vecmāmiņa) no kaut kā tāda ir šausmās, bet tie, kas mūsdienīgāki, ir lietas kursā, ka nekas viņam nenotiks. Kā zināms, saaukstēšanās ir mīts, visa vaina ir bakteriālās un vīrusu infekcijās. Uz tukšas salas smiltīs ziemā baktēriju ir daudz mazāk nekā tad, ja ejam viens pie otra ciemos, sēžam dzīvokļos un nelienam ārā uz ielas. Daži vēl arī vēdina reti, jo ir taču auksti.
Pat smiltīs ar floru te ir visnotaļ daudzveidīgi.
Otrā sala, uz kuru mūs aizgādāja pēc kādas stundiņas, ir vairāk apdzīvota, un arī izmēra ziņā pieklājīgāka.
Anita ikdienā drīzāk runā latviski, bet šī bloga lasītāji (ja tādi vēl ir atlikuši pēc tik daudziem klusēšanas mēnešiem) ne visi ridnu movu saprot, tāpēc es te nesākšu estētizēt un netaisīšu iestarpinājumus oriģinālvalodā.
Mēs bijām vienisprātis, ka uz Kulatras ir ļoti, ļoti jauki, vienkārši kaut kāds kavaii. Cilvēku praktiski nav — ziema, nesezona. Restorāni ir ciet, un vai ir veikali, vispār neesmu pārliecināts. Tā vien gribas atbraukt šurp uz pāris mēnešiem, domīgi staigāt pa okeāna krastu, skatīties uz bangām un to, kā viļņi sašķīst pret akmeņiem.
Nejaukā laikā vai pēc saulrieta var sēdēt mājiņā, rakstīt grāmatu. Tieši ar pildspalvu uz papīra, un lai nekādu gadžetu - mediju askētisms dziļām domām taču!
Bet kad apnīk, meditēt. Kā reiz nesen arī lejupielādēju rokasgrāmatu, praktiski «Kā apgaismoties 10 gados». Tur jau pašās pirmajās lapās var uzzināt, ka pats Buda teicis, ka varot arī septiņos. Cits jautājums, cik daudz pūļu un spēju tam ir nepieciešams.
Kam interesē, grāmatu sauc The Mind Illuminated: A Complete Meditation Guide Integrating Buddhist Wisdom and Brain Science for Greater Mindfulness.
Lejupielādēt var, kā parasti, iekš Library Genesis. Tulkojuma krievu valodā nav.
Ieinteresēja smilšu un ūdens putekļi tālumā. Marokā redzēju putekļus, bet no ūdens. Varbūt arī te tikai šķiet, un pusei krāsa ir kā smiltīm.
Uz salām mums ļoti patika, ne velti samaksājām par biļeti. Iespējams, varējām aizpeldēt arī ar sabiedrisko transportu, bet mūsu grafiks pielāgojas visu mūsu komandas locekļu iespējām. Tā ka labāk kaut kā nekā nekā — varētu teikt, visas manas dzīves moto. Un pēdējos trīs gados tas vispār ieguvis neredzētu aktualitāti.